Savulaik biju aizrāvusies ar karjeras veidošanu - augstāk, tālāk, vairāk. Tam lieliski palīdzēja plānošana, bet otra medaļas puse šai skriešanai bija tas, ka piemirsu par būtiskām lietām kā ģimene, attiecības, laiks sev un saviem hobijiem, jo nekam neatlika īsti laika.

Tikai sevis dzīšana uz priekšu, jo vienmēr ir/ bija ko darīt darbā. Sevi dzinu tik tālu, līdz mana ‘’mašīna’’, ko sauc par ķermeni, sāka brukt nost. Jo cik gan ilgi, uz turbo pedāļa spiežot bez apstājas, jebkura mašīna spēj izturēt? Paralēli parādījās neapmierinātība ar dzīvi kā tādu, jo ne man drauga / vīra, nedz hobiju, par kuriem domāju, nedz arī draugus satieku. Attaisnojums sev – nav laika. Nav laika dzīvot. Dažādu likumsakarību dēļ, satiekot dažādus cilvēkus, es sāku interesēties par NLP metodēm, ‘’Life coaching’’, līdz es secināju, ka biju piemirsusi, ka ne tikai jāplāno ir karjera, bizness, bet arī pašas dzīve.

Ko tad es no dzīves vēlos? Kad man būs 80 gadi, kas man šķistu piepildīta dzīve?

Dzīve, kuru es vēlētos dzīvot atkārtoti un nevis nožēlot nepaveikto, nepiepildīto, nepateikto… Diemžēl, klasiski skolās māca plānot biznesu, bet par savas dzīves plānošanu un veidošanu neviens nerunā, ja vien paši nesākam interesēties un meklēt savu patiesību. Es sapratu, ka mana lielākā kļūda bija, ka piemirsu būtiskāko daļu, kas sniedz gandarījumu ir mana privātā dzīve un laiks sev. Apstāties. Paanalizēt. Pavērot. Saprast, ko tad es īsti vēlos. Uzstādīt savai dzīvei mērķus un plānu ar rīcības soļiem, lai tos sasniegtu.

Kopš plānoju savu ikdienu un man ir iespēja atskaitīties par paveikto, es jūtu gandarījumu par padarīto. Es redzu, kurp virzos un zinu, ko esmu paveikusi. Veicu korekcijas, ja tādas nepieciešamas un eju tālāk. Mana pārliecība – dzīve ir jāplāno, bet atstājot arī nelielu atkāpi pārsteigumu daļai, kādam līklocim, lai nav taisna šoseja, pa kuru skriet no punkta A uz B, bet ir kāds līklocis pa zemes ceļu ar apkārt plaukstošu pļavu.